Audumi ir lielisks veids, kā saglabāt civilizāciju, un adīšana kā tautas amats ir meklējama senos laikos. Bībele ne vienu reizi vien piemin aušanu. Kad Jēzus tika pienaglots pie krusta, viņš valkāja bezšuvju trikotāžas tērpu, kas liecina, ka bezšuvju apģērbs pastāvēja pirms diviem tūkstošiem gadu.
Adīšanas šarms slēpjas ne tikai daudzajos mītos un leģendās, kas to apņem, bet arī tās pieejamajā un populārajā pievilcībā. Stāsti par adīšanu ir aizraujoši. Piemēram, spāņu baznīcas locekļi Fēras salā Skotijā uz Spānijas Armada (flotes, ko Spānijas karalis Filips II nosūtīja Anglijas iekarošanai 1588. gadā) izmantoja vietējās augu krāsas, lai krāsotu un adītu vilnu, radot Fēras salas modeli (1.-1. attēls), kas tiek plaši izmantots arī mūsdienās. Savukārt Arāna modelim ir tūkstošiem gadu sena vēsture; Pirms diviem tūkstošiem gadu zvejnieki Galilejā valkāja arāna raksta adītas cepures.
Adīšanas plašā popularitāte atspoguļo tās kā īstas tautas amatniecības lomu tās izplatīšanā. Šajā amatniecībā tiek izmantoti dažādi instrumenti, sākot no vienkāršiem nūjām, koka priekšmetiem, kauliem un pat garām, cietām dzeloņcūku spalvām.
Agrākie trikotāžas audumi tika radīti, izmantojot lāpīšanas vai šūšanas paņēmienus, ar īsu vilnas pavedienu caur katru cilpu. Šis paņēmiens pirmo reizi parādījās akmens laikmeta Šveicē un ir nodots līdz mūsdienām, sākot no vienkāršiem audumiem un beidzot ar Skandināvijas ziemas viena pirksta cimdiem (īkšķis ir atdalīts, bet pārējie četri pirksti ir savienoti kopā; vietēji pazīstami kā aptīšanas cimdi (1.-2. attēls)). Mēdz teikt, ka vislabākajai dzijai šo cimdu aušanai jābūt ar ļoti garām šķiedrām un atsevišķi vērptai, lai iegūto dziju varētu savīt un ietīt bez acīmredzamiem mezgliem. Aptinamie cimdi ir sarežģīti un laikietilpīgi, taču tie ir ļoti silti, ērti un izturīgi. Ja paskatās cieši, jūs varat redzēt, ka viens pavediens iziet cauri katrai cilpai un tiek cieši pievilkts.

